Oficiāli neoficiālā atskaite par 2011. gada SXSW
Dodoties uz pasaulē lielāko showcase festivālu biju savā programmā atzīmējusi ap 150 uzstāšanās (tas būtu ap 80-100 grupu, jo viena grupa šajā festivālā var atrādīties vairākkārt). Aizbraucot atķeksēju festivāla programmiņā nedaudz vairāk kā 50 vārdus – nemaz nav slikt rezultāts, vai ne? Redzēts/ dzirdēts daudz, bet te aprakstīšu tikai tās, kas manā personīgajā vērtējumā bija īpaši interesantas un kuras iesaku redzēt citiem, jo daudzas uzstāšanās tik vien palika atmiņā kā vārds, kas redzēts…
The Joy Formidable – ne reizi vien biju lasījusi par šīs Velsas trio, kuriem tikai dažas nedēļas pirms SXSW iznāca debijas albums, dzīvajiem/ trakajiem koncertiem, bet tas, ko Ostinas Buffalo Billiards sajuta SXSW izlepusī publika un ko darīja mazā, platīnblondā meitenīte Ritzy Bryan bija kaut kas. Spēriens pakrūtē, ko negaidīti saņem no kaimiņu palaidņpuikas. Laiku pa laikam ieplestās lielās zilās acu skatienā ir kaut kas klauniski spocisks, bet neatvairāms, un enerģija, kas uzlādējas starp abiem puišiem, līdermeiteni un publiku ir ilgā laikā vienkārši neizturama. Skaņa ir skaļa, bieza un smaga un tā kāpj, kāpj un kāpj un pāraug pilnīgi citā dimensijā. Ja tas ir pop-roks, kā nereti šo grupu klasificē, tas ir Ļoti smags pop-roks. Domāju, ka daudzi, kas redzēja šīs grupas uzstāšanos, ieguva arī pārliecību, ka šai grupai ir nākotne. Viena no retajām grupām, kuru festivāla saspringtajā grafikā tomēr iekļāvu atkārtoti.
Liela, plaša skaņa un episkas melodijas - tā šoreiz ir Nešvilas grupa Mona. Dziesmas spēj sadusmot, nomierināt, savaldzināt klasiskajās 3 minūtēs. Un tas nav vecmodīgi, drīzāk tās ir klasiskas vērtības, kas skan šajās melodijās un vēl vairāk – dzīvajā izpildījumā. Mūzikas žurnāls SPIN pēc SXSW pirmās dienas Monu nosauca par „best next Kings of Leon“. Varbūt esmu par maz klausījusies Kings of Leon, bet man gan liekas, ka Monās melodijās ir kas patiesāks un sāpīgāks. Vecmodīgi vai skaisti – bet pārliecinoši.
Jamie Woon ir kā mūsu vajātājs (vai mēs viņa?) – pirmajās divās dienās viņa koncertā (gan tikai sākumā vai beigās) nokļūstam 3 reizes. Bet ir baigi labs! Kaut kas no R’n’B, kaut kas no soul, bet ar riktīgi svaigu un interesantu skanējumu. Labas melodijas un tīrs izpildījums. Lasu kritiku par viņa neinteresnto skatuves tēlu, bet man ir vienalga, ja ir tik interesanta mūzika.
Surfer Blood man izdevās ieraudzīt tikai ar trešo piegājienu, jo viņiem pa priekšu skrejošā slava vienmēr piepildīja Ostinas koncertu vietiņas pirms manis. Ja pērnā gada augustā man viņi šķita vēl nepārliecināti un neizteiksmīgi, tad tagad jutās uz Ostinā redzētajām skatuvītēm kā zivis ūdenī (varbūt mazais izmērs un mājīgais formāts tomēr ir piemērotāks, nekā Pukkelpop Marquee lielā telts?). Dziesmu starplaikos puiši brīvi sarunājās ar publiku, līderis pamanījās ienākt publikā un uz brīdi aizņemties no kāda skatītāja saulesbrilles, uzrāpties Cedar street Courtyard balkona kolonnā un ne brīdi neaizmirst par pozitīvajām un meodiskajām dziesmiņām. Dziesmiņas patiesi vasarīgas – vieglas un lipīgas.
Yuck – vēl viena ne super moderna, bet klasiski laba indie rokgrupa, kas patiešām pārliecina ar savu dzīvo uzstāšanos, kur katra nots skan vienkārši skaisti.
Smith Westerns – nu ļoti jauniņi un ļoti šarmanti, tādas pašas kā viņu melodijas. Jātiec arī mazliet no laba oldschool roka, izcilas gitāras un melodijas.
King Charles – mani pārliecina tikai 3 dziesmas akustiskā izpildījumā, viņa šarms un gaumes izjūta ir vienkārši neatvairāma. Nākamajā dienā puiši ir sajūsmā par Kinga rocīgo uzstāšanos, un esmu pārliecināta, ka tā bija izcila – bet es varu būt tikai tur, kur es esmu un tajā laikā biju izdarījusi citu izvēli. Katrā ziņā – ja ir tāda iespēja, noteikti jāizbauda King Charles dzīvajā.
Indie pospteris Darwin Deez vienkārši priecē – ar dziesmām un visas grupas kopīgi izdejotām dejām. Tēls ir pabeigts un smieklīgi šarmants, popsīgās dziesmiņas kontrastē ar nedaudz skumjajiem vārdiem. Kopumā – laba izklaide.
Pulled Apart By Horses – smagi, bet kvalitatīvi, panciski traki, bet pozitīvi. Labs, nobriedis pankroks, aizpilda telpu sev apkārt pilnībā. Dom – ja pie skatuviskā tēla būtu vēl jāpiestrādā, dziesmas un dzīvais izpildījums ir patiešām labs.
Grouplove – laikam vispiemērotākais nosaukums grupai, kuras dzīvā uzstāšanās vienkārši staro no laimes, draudzības, mīlestības. Šī pozitīvā enerģija paņem arī publiku, kas drīz vien plaukšķina un velk līdzu grupas vieglajām melodijām.
Britpopu mēģina atdzīvināt angļu Brother. Dziesmas ir tīri neko, bet uzstāšanās neko interesantu neatklāj, kaut ir perfekta un pārliecinoša. Grupa, kurai, iespējams, vērts pasekot nākotnē. Drīzumā Tallinā gaidāmie The Vaccines nāk ar labām dziesmām, bet dzīvajai uzstāšanās, kas ir nevainojama, pietrūkst odziņas. Man daudz labāk tīk Bruklinas Beach Fossil uzstāšanās, kura pārtūkst pēc trešās dziesmas, jo līderis sadusmojas par slikto skaņu un aizmet ģitāru pa gaisu. Pēc brīža viņš gan ir atpakaļ uz skatuves un sola būt par labāko draugu tam, kas iedos viņam jaunu stīgu. Mūzika un cilvēki uz skatuves ir dzīvi un tas ir daudz vairāk par perfektu skanējumu. Emocijas, kas mani pilnīgi paņēma savā varā ar īstumu.
The Glasser ir dīvaini tumši, suģestējoši mītiski, maģiski un šo atmopsfēru vēl pastiprina viņu koncerta vieta – Ostinas lielākā baznīca. Šī pati baznīca ir arī vieta, kur redzu un kur man patiešām patīk The Cults. Meitene Austra, kurā kā stāsta ir arī kāda pile latviešu asiņu, ir vēl raganiskāka savā dzīvajā uzstāšanās – roku kustības it kā pievilina skaņas maģiju. Dziesmas atkal ir mazliet ar retro piesitienu – tāds tumšs electro/ synth/ goth vai? Pēc dzīvās uzstāšanās šķiet, ka medijos izteikti slavējumi nav velti. Koncerts ir patiesi aizraujošs. Suuns arī ir jāpieskaita vienai no tumšākajām un skaļākajām uzstāšanās, bet katrā ziņā ļoti interesanta un dīvaina mūzika, ko vērts paklausīties vairāk.
Garāko un lēnāko rindu izstāvu, lai redzētu TV On The Radio un ir to vērts! Patiešām ģeniāla, neaprakstāma mūzika un sajūtas, ko David Sitek ar saviem kolēģiem uzveido. Tur ir viss – džezs, souls, trip hops, psihadēlija un klasisks roks. Uz papīra uzrakstīts izskatās vienkārši pēc haosa, koncertā izklausās vienkārši neparakstāmi forši.
Vēlreiz pārliecinos, ka singer songwriters nav priekš manis, pat ja tie ir ļoti labi (kā Sharon Van Eten), arī pūlis, kurā tu neko neredzi nav priekš manis (The Strokes ir viena no grupam, kuru patiešām gribētu redzēt dzīvajā, bet esot pūlī, kurā bez manis ir vēl kādi 30 tūkstoši, nav tā sajūta, ka esi viņu koncertā), Foo Fighters arī ir viena no super dzīvajām grupam (par to var pārliecināties kaut vai tikai paklausoties viņus aiz festivāla lielākās vietas – the Stubbs - sētas). Off! priekš manis ir par smagu un neinteresantu, vīlos arī Okkervil River, kuru dzīvā uzstāšanās vairāk velk uz folku, The Braid tajā noteiktajā brīdī likās smuks, bet par lēnu, pavisam esmu aizmirsusi kāds bija Fences (bet pēcgarša bija, ka bija labs), pavisam nepatika it kā izbijušās (bet manuprāt nepavisam) krišnaītes Prince Rama, garlaicīgi likās arī Bell Gardens un Jeff The Brotherhood un Esben And The Witch. Kaut ko vairāk gaidīju arī no The Naked And Famous, kaut īsti ko kritizēt viņu dzīvajā uzstāšanās nav. Tīri labi ir viņu nosacītie kaimiņi Jaunzēlandieši Brooke Frazer un skoti Admiral Fallow. The Kills ir pārliecinoši, atkal kaut kas no retro jeb oldshool roka, bet liekas, ka kaut kās magnētisms starp Jamie Hince and Allison Mosshart ir zudis (varbūt pie vainas ir Jamie tagadējā draudzene Kate Moss?). Man patika gan Cloud Nothings gan arī Cloud Control, kaut tagad nepateikšu, kuri bija kuri, jo klausījos abas grupas vienā dienā praktiski vienu pēc otras. Labākā ballīte vēl joprojām ir FM Belfast (un ja viņi spēja aizraut zvērinātos Radiohead fanus/ indie hipsterus Ostinā, tas ir labākais pierādījums šim faktam). Īsais brīdis, kurā paspēju redzēt tikai dažas dziesmas no Phantogram, Givers un Twin Shadows liek man pameklēt viņu mūziku un paklausīties viņus vairāk, jo patika. Visvairāk žēl, ka neredzēju Foster The People un Young The Giant.
Keep Austin Weird!
